Over the course of many years, without making any great fuss about it, the authorities in New York disabled most of the control buttons that once operated pedestrian-crossing lights in the city. Computerised timers, they had decided, almost always worked better. By 2004, fewer than 750 of 3,250 such buttons remained functional. The city government did not, however, take the disabled buttons away—beckoning countless fingers to futile pressing.
Initially, the buttons survived because of the cost of removing them. But it turned out that even inoperative buttons serve a purpose. Pedestrians who press a button are less likely to cross before the green man appears, says Tal Oron-Gilad of Ben-Gurion University of the Negev, in Israel. Having studied behaviour at crossings, she notes that people more readily obey a system which purports to heed their input.
Inoperative buttons produce placebo effects of this sort because people like an impression of control over systems they are using, says Eytan Adar, an expert on human-computer interaction at the University of Michigan, Ann Arbor. Dr Adar notes that his students commonly design software with a clickable “save” button that has no role other than to reassure those users who are unaware that their keystrokes are saved automatically anyway. Think of it, he says, as a touch of benevolent deception to counter the inherent coldness of the machine world.
That is one view. But, at road crossings at least, placebo buttons may also have a darker side. Ralf Risser, head of FACTUM, a Viennese institute that studies psychological factors in traffic systems, reckons that pedestrians’ awareness of their existence, and consequent resentment at the deception, now outweighs the benefits. | Daudzu gadu gaitā, to lieki neuzsverot, Ņujorkas atbildīgie dienesti atslēdza vairumu kontroles pogu, ar kurām savulaik pilsētā tika darbināti gājēju luksofori. Šie dienesti bija secinājuši, ka datorizēti taimeri gandrīz vienmēr funkcionē labāk. 2004. gadā savu funkcionalitāti bija saglabājušas mazāk nekā 750 no 3250 šādām pogām. Tomēr neskaitāmi pirksti veltīgi turpināja sniegties un spiest atslēgtās pogas, jo pilsētas vadība tās nebija demontējusi. Sākotnēji pogas tika atstātas ar to aizvākšanu saistīto izmaksu dēļ, taču izrādījās, ka pat nestrādājošas pogas kalpo zināmam mērķim. Tala Orona-Gilada no Ben Guriona universitātes Negevā (Izraēla) apgalvo, ka gājēji, kas nospieduši pogu, retāk šķērsos ielu pirms zaļā cilvēciņa parādīšanās luksoforā. Viņa ir izpētījusi uzvedību krustojumos un norāda, ka cilvēki labprātāk pakļaujas sistēmai, kas šķietami ņem vērā viņu veikto ievadi. Mičiganas universitātes eksperts cilvēka un datora saziņas jautājumos Eitans Adars atklāj, ka nestrādājošas pogas rada šāda veida placebo efektu, jo cilvēkiem patīk sajust, ka viņi it kā kontrolē sistēmas, ko izmanto. Dr. E. Adars norāda, ka viņa studenti bieži izstrādā programmatūru ar noklikšķināmu pogu "saglabāt", kuras vienīgais uzdevums ir likt justies mierīgi tiem lietotājiem, kuri nezina, ka viņu nospiestie taustiņi jau tāpat tiek ierakstīti. Viņš aicina: "Iztēlosimies, ka tā ir viegla un labdabīga maldināšana kā pretstats automātu pasaules iedzimtajai neiejūtībai". Šis ir viens no viedokļiem. Tomēr placebo pogām, šķiet, ir arī sava ēnas puse - vismaz ielu krustojumos. Ralfs Risers, kurš vada FACTUM - Vīnes institūtu, kas pēta satiksmes sistēmu psiholoģiskos faktorus, uzskata, ka ieguvumi vairs neatsver gājēju apzināšanos, ka šādas pogas ir, un viņu neapmierinātību par to, ka tikuši maldināti. |