Am andern Tag war die Hochzeit. Während der Trauung hörte man die Braut weinen, es schien, als ahne sie ihr trauriges Schicksal voraus, während der Bräutigam, Herr Peter Salomon Curius, selbstbewußt und höhnisch lächelnd um sich blickte. Die Sache war die, daß es kein Geschöpf auf Gottes Erdboden gab, dem er sich nicht überlegen gefühlt hätte.
Als das Hochzeitsmahl zu Ende war, wurde Engelhart mit den andern Kindern ins Freie geschickt. Es war ein lieblicher Garten hinter dem Haus, voll Apfel- und Kirschenbäumen. In dem dumpfen Trieb aufzufallen, sonderte sich Engelhart von der Gesellschaft ab und schritt in einer den Erwachsenen abgelauschten Gangart in der Tiefe des Gartens hin und her. Was ihm unbewußt dabei vorgeschwebt hatte, geschah; die jüngste Cousine folgte ihm, stellte sich ihm gegenüber und blitzte ihn mit dunkeln Augen schweigend an. Nach einer Weile fragte Engelhart um ihren Namen, den er wohl schon einige Male gehört, aber nicht eigentlich begriffen hatte. Sie hieß Esmeralda, nach der Frau des Onkels Michael in Wien, und man rief sie Esmee. Dieser Umstand erweckte von neuem Engelharts prickelnde Eifersucht, und er fing an, prahlerische Reden zu führen. Der Lügengeist kam über ihn, zum Schluß stand er seinem wahnvollen Gerede machtlos gegenüber, und Esmee, die ihn verwundert angestarrt hatte, lief spöttisch lachend davon.
Um diese Zeit faßten seine Eltern den Beschluß, ihn, obwohl er zum pflichtmäßigen Schulbesuch noch ein Jahr Zeit hatte, in eine Vorbereitungsklasse zu schicken, die ein alter Lehrer namens Herschkamm leitete. Herr Ratgeber, der große Stücke auf Engelharts Begabung hielt und große Erwartungen von seiner Zukunft hegte, war ungeduldig, ihn in den Kreis des Lebens eintreten, von der Quelle des Wissens trinken zu sehen. Er dachte an seine eigne entbehrungs- und mühevolle Jugend. Noch in den ersten Jahren seiner Ehe liebte er gehaltvolle Gespräche und gute Bücher und bewahrte eine schwärmerische Achtung für alles, was ihm geistig versagt und durch äußerliche Umstände vorenthalten blieb. | Nākamajā dienā bija kāzas. Laulību ceremonijas laikā varēja dzirdēt līgavu raudam, it kā viņa jau tagad nojaustu savu skumjo likteni, kamēr līgavainis, Pēters Zalomons Kūrijs, smīnēdams pašapzinīgi lūkojās apkārt. Lieta tāda, ka visā plašajā Dieva pasaulē nebija nevienas radības, pār kuru viņš nejustos pārāks. Kad kāzu mielasts bija galā, Engelhartu kopā ar pārējiem bērniem izsūtīja ārā. Aiz mājas bija jauks dārzs, kurā kuploja ābeles un ķirši. Pakļāvies primitīvajam dzinulim izcelties, Engelharts nošķīrās no kompānijas un dārza dziļumā soļoja šurpu turpu no pieaugušajiem noskatītā gaitā. Notika tas, par ko viņš bija nevilšus iedomājies: jaunākā māsīca viņam sekoja, nostājās iepretim un klusējot raudzījās viņā tumšām acīm. Pēc brīža Engelharts vaicāja, kā viņu sauc, lai arī iepriekš vairākkārt bija dzirdējis viņas vārdu, tomēr īsti to nebija apjēdzis. Viņas vārds bija Esmeralda, par godu Vīnē dzīvojošā tēvoča Mihaela sievai, un visi viņu sauca par Esmi. Šis apstāklis no jauna uzjundīja Engelharta kņudošo greizsirdību, un viņš sāka plātīgi runāt. Kā melīga gara apsēsts viņš beigās bezspēcīgi stāvēja savu apmāto runu priekšā, bet Esme, viņu brīdi pārsteigta uzlūkojusi, aizskrēja, zobgalīgi smejot. Ap šo laiku viņa vecāki, lai arī līdz obligātajam skolas gaitu sākumam bija palicis vēl vesels gads, nolēma sūtīt viņu sagatavošanas klasē, ko vadīja vecs skolotājs vārdā Herškamms. Rātgēbera kungs, kas bija ļoti augstās domās par Engelharta spējām un loloja lielas cerības par viņa nākotni, nepacietīgi vēlējās redzēt Engelhartu sākam savu dzīvi, smeļamies no zinību akas. Viņš atminējās savu trūcīgo un grūto jaunību. Vēl savas laulības pirmajos gados viņam patika saturīgas sarunas un labas grāmatas, un viņš joprojām aizrautīgi turēja godā visu, kas viņam no garīgās pasaules bija liegts un ārējo apstākļu dēļ nepieejams. |