Am andern Tag war die Hochzeit. Während der Trauung hörte man die Braut weinen, es schien, als ahne sie ihr trauriges Schicksal voraus, während der Bräutigam, Herr Peter Salomon Curius, selbstbewußt und höhnisch lächelnd um sich blickte. Die Sache war die, daß es kein Geschöpf auf Gottes Erdboden gab, dem er sich nicht überlegen gefühlt hätte.
Als das Hochzeitsmahl zu Ende war, wurde Engelhart mit den andern Kindern ins Freie geschickt. Es war ein lieblicher Garten hinter dem Haus, voll Apfel- und Kirschenbäumen. In dem dumpfen Trieb aufzufallen, sonderte sich Engelhart von der Gesellschaft ab und schritt in einer den Erwachsenen abgelauschten Gangart in der Tiefe des Gartens hin und her. Was ihm unbewußt dabei vorgeschwebt hatte, geschah; die jüngste Cousine folgte ihm, stellte sich ihm gegenüber und blitzte ihn mit dunkeln Augen schweigend an. Nach einer Weile fragte Engelhart um ihren Namen, den er wohl schon einige Male gehört, aber nicht eigentlich begriffen hatte. Sie hieß Esmeralda, nach der Frau des Onkels Michael in Wien, und man rief sie Esmee. Dieser Umstand erweckte von neuem Engelharts prickelnde Eifersucht, und er fing an, prahlerische Reden zu führen. Der Lügengeist kam über ihn, zum Schluß stand er seinem wahnvollen Gerede machtlos gegenüber, und Esmee, die ihn verwundert angestarrt hatte, lief spöttisch lachend davon.
Um diese Zeit faßten seine Eltern den Beschluß, ihn, obwohl er zum pflichtmäßigen Schulbesuch noch ein Jahr Zeit hatte, in eine Vorbereitungsklasse zu schicken, die ein alter Lehrer namens Herschkamm leitete. Herr Ratgeber, der große Stücke auf Engelharts Begabung hielt und große Erwartungen von seiner Zukunft hegte, war ungeduldig, ihn in den Kreis des Lebens eintreten, von der Quelle des Wissens trinken zu sehen. Er dachte an seine eigne entbehrungs- und mühevolle Jugend. Noch in den ersten Jahren seiner Ehe liebte er gehaltvolle Gespräche und gute Bücher und bewahrte eine schwärmerische Achtung für alles, was ihm geistig versagt und durch äußerliche Umstände vorenthalten blieb. | Nākošajā dienā notika kāzas. Laulāšanas laikā līgava raudāja. Šķita, ka viņa nojauš savu skumjo likteni, kamēr viņas līgavainis Pēteris Zālamans Kūriusa kungs, pašpārliecināts un nievājoši smīnēdams, lūkojās sev apkārt. Lieta tāda, ka uz visas zemes neatrastos neviena radība, par kuru viņš nejustos pārāks. Pēc kāzu mielasta Engelhartu un citus bērnus izsūtīja ārā – jaukā dārzā aiz mājas, kur bija pilns ar ābelēm un ķiršu kokiem. Vēlme izcelties lika Engelhartam nošķirties no pārējiem, un viņš dārza dziļumā pastaigājās šurpu turpu no pieaugušajiem noskatītā cienīgā solī. Un tad notika tas, ko viņš neapzināti bija gribējis – pati jaunākā māsīca sekoja viņam, nostājās pretī un klusēdama uzlūkoja viņu savām tumšajām acīm. Pēc kāda brīža Engelharts uzprasīja, kā viņu sauc. Viņas vārdu pāris reizes viņš jau nu gan bija dzirdējis, bet tā īsti nevarēja saprast. Parasti viņu saucot par Esmī, bet pilnais vārds ir Esmeralda – tāpat kā tēvoča Mihaela sievai Vīnē. Tas pamodināja Engelhartā kņudošu greizsirdību, un viņš sāka plātīties kā pāvs. Melu velniņš ņēma virsroku, un galu galā viņš bija pilnīgi bez spēka no savas apmātās runāšanas. Esmī, kas visu laiku bija izbrīna pilna uz viņu blenzusi, zobgalīgi smiedamās, aizskrēja. Ap to laiku Engelharta vecāki pieņēma lēmumu sūtīt viņu sagatavošanas klasē, lai gan obligātās skolas gaitas viņam būtu jāsāk gadu vēlāk. Skolu vadīja kāds pavecāks skolotājs vārdā Herškams. Rātgēbera kungs bija augstās domās par sava dēla dotībām un loloja lielas cerības par viņa nākotni, tāpēc bija ļoti nepacietīgs un vēlējās pēc iespējas ātrāk redzēt viņu iesaistoties dzīves apritē un veldzējoties no zināšanu akas. Viņš atcerējās savu trūkuma pilno un smago jaunību. Pirmajos gados pēc apprecēšanās viņš vēl mīlēja saturīgas sarunas un labas grāmatas un izturējās ar jūsmīgu cieņu pret visu, kas viņam garīgi palika liegts un ārēju apstākļu dēļ nepieejams. |